19.02. jeb labāk iztērētie 200 lati

Saņēmos beidzot uzrakstīt kā mūsu mazais Dans ieradās.

Ar otro bērnu man arī beidzot radās skaidrība, kas ir viltus kontrakcijas, vēders kādas 2 nedēļas vakaros un pa dienu, kad vairāk pastaigāts, palika ciets kā akmens.

18.02.vakarā, kā jau katru vakaru sūdzējos Krišam cik man grūti, kā vēderu atkal tās BH kontrakcijas velk un ka arī kas jauns parādījies- staigājot sāp nevis īsti gūžas, bet tā kā cirkšņos. Nu, neko..šis kā parasti nosmējās – vai jau jābrauc? Un aizgājām gulēt. To nakti pat tīri labi nogulēju.

Kā jau katru darbadienas rītu, abi mani lielie vīrieši- Krišs un Ralfs cēlāš no rīta un devās uz darbu un skolu. Es pusmiegā dzirdēju, ka šie taisās. Pirmais aizgāja kā vienmēr Ralfs, tad ap 8:20 Krišs izgāja.

Tā nu, es grozos pa gultu, lai labāk varētu iekārtoties uz tālāku miegu, bet sajūtu, ka starp ciskām kaut kāds slapjums. Nodomāju- varbūt pastiprināti svīstu, kā jau tām grūtniecēm gadās, bet nu, jāpaskatās. Tad arī sapratu, ka tā nav nekāda svīšana, pa daudz tas slapjums. Labi, ka kā reizi pirms pāris dienām biju bērnu gultiņā ielikusi mitrumu uzsūcošo paladziņu, tip ar domu – guļot tak nekādi ūdeņi nesāks iet, bet nu, labāk nolikt pa rokai, jo vecmāte teica, ka 20min.jāpaguļ, ja pārplīst ūdeņi. (Lieki teikt, ka slinkums dēļ, to paladziņa atnešanu no sunim iepirktās pakas biju novilkusi līdz pēdējam). Pavelku sev to apakšā, apguļos uz sāna un ņemu klausuli, lai tam Krišam zvanītu.

6dienas vakarā bijām skatījušies pa tv3 Leduslaikmetu, kur mamutene dzemdēja un nosmējām, ka es arī viņam teikšu persiks, kad viss sāksies :D . Ņemu un zvanu, par persiku protams es aizmirsu (ak, mana labā atmiņa). Prasu šim – cik tu tālu esi ticis? Dzirdu pretī priecīgi satrauktu balsi – kas, beidzot jābrauc? Nosaku- jā, jā, tikko ūdeņi sāka iet, dodies tik atpakaļ. Viņš tik nosaka- man kā reizi šodien tā negribējās iet uz darbu :D. Tā nu, viņš ir klāt pēc pāris minūtēm, izrādās ticis bij kā reizi līdz pieturai tikai. Sāk viņš tāds satrauks staigāt pa dzīvokli un prasīt, kas vēl jāieliek man koferī. Es tik guļu uz sava sāna un stāstu- paņem vēl to un šito un beidz stresot, man vēl jāpaguļ tās 20min., tad arī brauksim (atklātā streptokoka dēļ vajadzēja doties laicīgi uz DzN, lai var AB laist iekšā). Kamēr es gulšņāju viņš ir paspējis sakārtot līdz galam manu somu un pa starpai iziet uz balkona kādas 2 reizes uzpīpēt..laikam nervi bik liek sevi manīt :D Es jocīgā kārtā esmu baigi mierīga, ieeju vēl cālī atskaitīties, ka mēs beidzot braucam puikam pakaļ J Lēnā garā saģērbjos, noņirdzamies par manu pamerbiksi un pošamies uz izeju.

Uztaisam pēdējo manu pirmssadalīšanās bildi ar koferi un dodamies uz mašīnu. Naktī ir snidzis, nākas vēl sniegu un ledus kārtu kasīt nost. Pirms braukšanas Krišam atkal protams jāuzpīpē...tāds nervozs, pirmais bērns un dzemdības viņam priekšā :D

Pēc pāris minūtēm pieripinamies pie DzN un meklējam, kur auto novietot. Ir apmēram 9:30, kad iepeldam uzņemšanā. Tur liek nedaudz uzgaidīt, kad atbrīvosies vecmāte kāda. Atdodu savus zābakus un jaku Krišam, lai aiznes uz auto un ar vecmāti aizpildam manus datus, izjautā, nomēra, nosver. Un tā kā man nav kontrakcijas, tad nosūta mani uz grūtnieču nodaļu un Krišu pagaidām uz mājām. Sarunājam, ka viņš aizbrauks Ralfam pakaļ uz skolu un gaidīs manu ziņu, kad jādodas atpakaļ.

Nedaudz pirms 11 mani uzved uz 5.stāvu, uz grūtnieču nodaļu un ieliek divvietīgā palātā, kur aiz sienas viena dāma jau gulēja. Atnāk māsiņa un man toņus uzliek un paralēli sistēmu pirmo ar ab laiž iekšā. Toņos dzemdes aktivitāte uzlec brīžiem līdz 50, bet pagaidām nekādas sāpes nav. Ūdeņi man tek ļoti daudz- kā pati vai mazais iekšā pakustas, tā tik līst laukā. Esmu jau otro pamperbiksi nomainījusi. 12:30 mani izsauc uz apskati pie dakteres. Esot man sānu ūdeņi plīsuši un tā kā man ir pozitīvs tas koks un nav labi vilcināt vēršanos, tad man priekšējos ūdeņus pārdur un šie tik līst un līst laukā- esot ļoti daudz man. Ieliek vēl ceturtdaļu kaut kādu tableti, kurai nosaukumu protams es vairs neatceros, bet lai veicinātu vēršanos. Ap 13:30 atkal man uzliek toņus un 15 nākamo sistēmu ar ab, šoreiz gan māsiņa ar šprici ielaiž katetrā. Visu šo laiku garlaikojos un watsappā čatoju tad ar brāļa sievu Norvēģijā, tad ar Krišu, kurš tik prasa- nu, kad varēs braukt? Sūtu viņiem visādas bildes no palātas :D Pamazām parādās sāpītes, līdz ar to arī apkārt viss sāk tracināt. Sūdzos savējiem, ka dāma aiz sienas nu, tā krāc..neesmu nevienu sievieti tā krācam dzirdējusi. Kad uznāk sāpe, tad liekas, ka mest viņai ar kaut ko varētu :D Tā nu staigāju pa to palātu turpu šurpu..tur vēl nežēlīgi karsts, tik rauju vaļā logu ik pa laikam. Ēst nežēlīgi sāk gribēties, esmu pa šo laiku tikai vienu lielo jogurtu uzēdusi, kas no mājām bij paņemts līdzi. Zvanu uz mājām, lai šis iebrauc veicī man kko ēdamu paņem un brauc šurpu, jo apmeklētāju laikā šķiet var te staigāt visi, jo istabas kolēģei vīrietis kaut kāds atnāca ar Rimi maisu ar paiku. Tur es tālāk atkal ar savām kontrakcijām besos, krīt uz nerviem, ka kaimiņiene skaļi kko dzer un ēd :D Bet nu, man arī ikdienā daudz kas krīt uz nerviem :D

Pienāk pulkst.17 un izsauc beidzot pie doka uz pārbaudi. Nomainījusies daktere, šitā kaut kā man netīk, bet ceru, ka ilgi mani neturēs tur vairs. Dzirdu, ka visas, kurs nāk laukā tiek šūtītas uz 7.stāvu, eju priečīga iekšā un ceru, ka arī būšu tik daudz atvērusies, lai dotos augšā :D Jesss...ir 4cm un var šīs viesmīlīgās telpas pamest. Sanitāre piedāvā vai negribot uzēst, jo augšā neko nedošot. Ok, bet nu, jāpagaida vēl pusstunda līdz vakariņām. Fiksi savācu savas mantas pa palātu, negribas tur ilgāk palikt :D Bet sāk nākt sāpes virsū ik pa kādām 4-5 minūtēm. Staigāju pa gaiteni, pa palātu un priecīga rakstu Krišam, ka laiž augšā. Aizeju uzēst fantastiskās DzN vakariņas- ceturtdaļa tomāta un gabaliņš omletes :D tikmēr Krišs ir ieradies un gaidam sanitāri, kas vedīs augšā.

7.stāvā glauni...mūs sagaida vecmāte Ilze. Ieved lielā plašā dzemdību istabā. Tā kā man toņi kādu laiku nav klausīti, tad pieslēdz pie tā aparāta mani. Vecmāte nosaka, ka man dzemdes kakls nav īsti mīksts, iebliež Nošpas šprici dibenā. Sāpes man paliek arvien spēcīgākas, vērojam aparāta rādījumus, vīrietis brīnās kā tā es zinu, ka tūlīt cipari leks augšā :D Vecmāte man piedāvā vai nevēlos DzN dzemdējamo kreklu, esot viņiem tādi forši. Saku, ka man līdzi ir, vilkšu to. Uzmaucu mugurā un 18:30 pēc viņas ieteikuma, ka dušā labi, eju izmēģināt. Tiešām sāpes mazāk jūt. Tā nu, tur sataisu gandrīz kā pirti, viss ir tvaikos. Uz 19 man kārtējā ab deva un mani aicina no dušas laukā. Vecmāte atkal piedāvā to dzemdību kreklu..nodomāju, nu, ja jau tik neatlaidīgi piedāvā, tad jāpaņem, lai viņa atslābst :D Iedod tāds zaļos toņos, tīri foršs. Saņemu savas ab un viņa paskatās man atvērumu, esot 5cm. Man iestājas besis-nu, kā tā var, ka pa divām stundām tikai 1cm klat pienācis, bet man tak nejēgā sāp jau. Aizvelkos atkal uz dušu, jo tur tomēr vieglāk tās sāpes paciest. Izrādās tikmēr Krišs prasījis vecmātei par EA, par tās plusiem un mīnusiem un ja mēs ņemam, kad tas ir jāizlemj. Vecmāte tā mierīgā balsī pateikusi- tagad. Šis ienāk pie manis dušas telpā un prasa vai ņemam vai nē, ka mums tas tagad jāizlemj. Saku- man jau tā sāp, bet ir tikai puse, davai, ņemam. Tiek izsaukts anesteziologs, kas 19:20 ir klāt un visādi jokodamies, ieliek man mugurā to katetru, un ielaiž. Jāguļ tagad esot uz muguras, lai vienmērīgi ieplūst. Pieslēdz man vēl divas sistēmas, kas tas ir, man jau vairs neinteresē, jo 19:30 man paliek tik labi :D Sāk vēders niezēt, vecmāte norāda, ka tas nozīmē, ka ir ļoti labi ielikta EA. Sāk man arī rokas tirpt, pakasu padusi un nejūtu viņu, nosmejamies abi, ka man kā pie zobārsta pēc šprices, tā jocīgā tirpoņa un nejūtība. Tā nu guļu ar sistēmu savu un jūtu, ka man kreisā acs paliek jokaina, liekas, ka pampst ciet, prasu Krišam, tok pampst vai man gļuko? Nu, esot tāda rozīga. Nu, ok, ja bik rozīga, tad rozīga. Izpilinās man vienas zāles, paliek pīkstošs stabs ar citu sitēmu, nu es varot celties un aiziet līdz WC. Pirms tam man vecmāte paskatās atvērumu- esot nepilni 10cm. Es šokā, kā tik ātri? (ar pirmo puiku man arī bija EA, bet man 2 reizes laida iekšā, viss ļoti lēni notika). Aizsūta mani pirms tam uz WC ar to stabu. Tur ieraugu sevi spogulī...un ta saucas mazliet rozīga acs?? Sarkana kā ābols rudenī un vēl aizpampusi.  Vecmāte saka, ka pirmo reizi redzot, ka no EA tāda reakcija.  Tā nu, ap 20:45 sāk gribēties paspiest. Pastāvu bik kājās pāris sāpes, pagaidu kamēr Krišs kopā ar vecmāti un praktikanti saliks gultu kā vajag (ja, mums sākumā uzprasīja vai neiebilstam pret praktikantes klātbūtni). Tad nu, rāpjos tur augšā un sākam ķerties pie ārā dabūšanas.

Šoreiz EA ļoti laba, darbojas visu izspiešanas laiku, jūtu, ka nāk kontrakcija, bet pati sāpe nav. Jā, galvu bija dabūt laukā visgrūtāk- vecmāte tik saka- nu, vēl mazliet, mazliet.. un es tik elpoju to galviņu laukā, bet man nekas nesanāk, liekas- nu, kāds bišķīt. Sajūta, ka kādu stundu tur ar galvu cīnos. Un Krišs tik elpo līdz ar mani, kas man šak krist uz nerviem, noburkšķu, lai izbeidz. Tad viņš man matus glauda, arī tas man sakrīt uz neviem, atkal noburkšķu, lai mani vispār neaiztiek un paiet nost stūrītī pastāv.  Tā 21:15 uz mana vēdera nokļūst Dans, viegli iezilgans, jo nabas saite bija 1x ap kaklu. Bet ātri vien sāk raudāt. Laimīgais tēvs pēc brīža pārgriež nabassaiti un bērns tiek paņemts uz sakopšanu. Vēlāk Krišs atzīstas, ka viņam rokas sākušas trīcēt, kad bijis jāmeklē ko mugurā dot vilkt J

Tikmēr es placentu piedzemdēju. Ienāk dežūrējošais ārsts uzspiež man pāris reizes uz vēdera un nosaka, ka viss ir labi. Vēlāk nospriedām, ka laikam maiņa beidzās, jo viņš tika ierakstīts ka ginekologs, kas dzemdībās piedalījās, bet vēlāk uz šūsanas darbiem bija mums tāda jauna daktere. Nu, jā...šūšana. Šoreiz, par laimi, man esot tikai nelies dzemdes kakla plīsums un ārpusē sīkas skrambas, ko lauku slimnīcās nešūtu, bet vecmāte ar dakteri nosaka, ka labāk sīkas šuves uzlikt, būs pašai vieglāk pirmajās dienās. Atsāpināšana man sāp vairāk ka viss cits šajās dzemdībās, sāp katrs pieskāriens tur. Bet kad pūšamais un šprice iedarbojusies, šūšana vairs nav jūtama. Praktikante mani notīra un gaidu, kad man iedos manu Danu J

Paliekam līdz 23 dzemdību palātā, Dans uzēd pirmo maltīti un aizmieg. Dabūjam pagaidām pēdējo brīvo sakarīgo istabiņu (biju jau iepriekš noteikusi, ka boksos negribu un ar kādu kopā arī nē..man nervi švaki :D ). Atstums man sēžamkrēslu, ar ko ved uz palātu. Bet man gribas celties kājās un pašai doties, neļauj. Visu laiku tik man prasa- tev galva nereibst? Nu, nereibst. Man sajūta, ka varētu iet ballēties, tik daudz enerģija iekšā :D

Tiekam 3.stāvā, tur mums bērnu māsa ātros tempos izstāsta un parāda ko ar bērnu un kā darīt. Pošamies uz gulēšanu, bet man līdz 3 naktī miegs nevienā acī..tik klausos kā mazais kaut ko murmina, Krišs grozās neērtajā gultā :D Arī dušā paspēju ieiet.

Un tajā vakarā nospriežam- tie ir mūsu labāk iztērētie 200 lati!!! Un labi, ka paņēmu to EA uz tiem 5cm, nevis agrāk, tad diezin vai būtu man līdz beigām viņa iedarbojusies. Šādas dzemdības man tīri labi patika J

Vēlāk, jau mājās, Krišs nosaka, ka brīžos, kad esot izgājis pēc kafijas gaitenī, bijis šausmās kā no citām dzemdību istabām skanējuši kliedzieni. Ka mūsējās tādas klusas bijušas, tik ar manu burkšķēšanu brīžiem :D

 
Tā 19.02.2013 plkst.21:15 DzN pasaulē ieradās Dans :)